...‎ > ‎Ziņas‎ > ‎

Interview with Mara and Emily (AFS students in our school)

Publicēja 2019. gada 6. marts 23:49Varaviksne Skola   [ atjaunināts 2019. gada 8. marts 00:40 ]
On 28th February  I had a meeting with two AFS students in our school Mara and Emily from Italy (Rome and Potenza). I asked them about their life in Italy and Latvia and there is how it was:

Me: What do you think about our school and your new classmates?

Mara: I think this school is very open to this new experience and very open to exchange students and other cultures, so I feel comfortable here. In addition, thinking about my classmates I feel myself part of the class, they always try to make me feel good, they often ask me questions about my country so at first, It was not hard to feel comfortable in the class, too.

Emily: For me too, because I came here about three or four months ago but it is really cool how they treat me like I have been a part of their class for a long time and they like joking with me, I enjoy it, too. All teachers are helpful and good with us and they try to make us feel comfortable at school, too.

Me: What are your favourite subjects at school? Do you like studying at all?

Mara: In Italy I didn`t like Math at all, I hated Math in Italy but here in Latvia I like studying Math and it is so strange to me because I usually loved studying language subjects like Italian, Greek, Latin but now I love Math more than it. That is a different school at all.

Emily: I like physics here because I think the teacher is good, if you really want to study he will help you and it is cool because in Italy I did not like Physics. Here I like Russian so much because in the eleventh Form, we learn the Russian literature, too and it is good, because you know another culture with their customs and traditions.

Me: What are your plans for the future? What is your dream job now?

Mara: I have always dreamed to work in publishing house but it is quite hard to find a job, so at the moment I want to study languages in university and after that I hope I will find a job I will like.

Emily: For me, it is different because the thing that I really want to do in my life is singing, but it is only a dream and I am trying to realize it but it is really difficult so I think that I will study law at the university, I don`t really want to study law but I want to go to the police academy and  and I will try to do my best.

Me: What about your language learning? Do you learn Russian or Latvian and how good are you  in it?

Mara: At the moment I am learning only Russian because it is so hard to learn both languages and I thought that it would be more hard to study Russian. Of course, it is a bit difficult to me, we have a different alphabet and it is hard to me to pronounce some sounds but in the grammar, it is quite hard, but it is more possible now than I thought before.

Emily: When I was in another school I used to learn Latvian  and I know something in Latvian but not a lot and now we are studying Russian so I`m really happy that I am studying it now. It is a useful language because in Italy if you know Russian you will have more opportunities to find  a job available to you.

Me: What do you think about the Latvian people?

Mara: Comparing to Italian people Latvians are quite shy. They have always been with us very generous and kind but Italians just have more direct contact with people, they love to touch you, to hug you, to talk a lot, but you prefer just to stay apart, you are slow and quite cold from the first sight.

Emily: For me when I was in another school people were colder to me, but here, for example when it was my Birthday they hugged me, they gave me gifts and flowers. It was nice to see this. You are different in it for example, when we see each other we use to kiss both cheeks, hug, but you just say “hello” and all. It is quite strange for us.

Me: Do you miss Italy?

Mara: Of course, because it is our country where we have our families and close friends. I miss my school too, because you know, here I don`t understand everything and it is hard to me, but I think I do not want to come back to Italy now, I am so happy here. Of course, I miss many things, which are in my country, but I will meet it soon. I don`t think about returning home, some AFS students say “Oh, it is three months before I go home, I`m happy or I`m sad”, but I just know that someday I will return.

Emily: Maybe the thing I miss a lot is friends and going out a lot and the sun. THE SUN. I miss  the sun a lot, because when I was in Italy I was always thankful “Fine, okay, that is the sun”, but here “Where is the sun?”. Now I am happy, I have my routine, I know the things I have to do and now I started to do some new things like running, going to the lake, attending singing chorus  in the House of Culture  and other activities. In addition, I am happy about it and it would be quite strange to me to go back to my Italian routine. Also so strange to me will be not to see Mara every day because we live in other towns. I am from Rome and she is from Potenza.

Me: What can you tell about your life in Italy? Your school, friends, your daily routine…

Mara:  In Italy, we have the same kind of school like here. I don`t live in the town where school is, so I have to move by bus every day so it is annoying a little to do it every day  because it takes an hour to go to school. In the town I also have my friends and sometimes we just hang out and it is okay to do this. So my hobby is reading, but you know that here I can`t find the books in Italian and I need to read something in my phone but I don`t like it and I miss paper books. Maybe it is just my routine. For example, one of  the things that I miss is my friends. In our country we usually go to cafes and just sit here for an hour drinking coffee or tea, but you don`t, you just have your coffee, give your money and go out or go to the supermarket. It`s strange but it is okay.

Emily: Okay, I used to go swimming in Italy for ten years, but now because of this school it is really hard for us, because we have 5 hours in the school and then I`m studying in the afternoons. Also in Italy, we eat a lot pasta and pizza. This is true. However, I really like pasta there too. For us school is more like a job, it`s like a part of our lives, when we return home to our mums they ask “What marks have you got today?” and if you have 2 or maybe 5  it is like “No, you have to study and try to replace this mark! It is bad!”, but they just “Oh, two, okay” and start laughing, when in Italy you will cry in this situation.” Now I have another position, I think that school is important, maybe more than you think here, but it is not that important as we feel like in Italy and I get stressed much less about it now. In addition, the thing I like to do in Italy is riding and I am trying to playing the guitar.

Me: What are the main differences and similarities in your life in Italy and Latvia?

Mara: The weather absolutely. I live in the side with mountains and here is not so hot, but we just have the sun, the light! In addition, I miss it. I live in the countryside and I have beautiful landscapes. The food also is different, but it is so delicious here. You also eat a lot of healthy food like fruits, vegetables, soup, but in Italy, we eat much salty oily food like fast food and junk food.

Emily: I live in the city and seeing nature here is quite new to me, these forests and lakes are beautiful here. Yes, about food everyone says that they only eat potatoes and meat, but it is not true, because everyone here eats pancakes in any form and shape. Yes. Pancakes! Also what is different when you eat in Italy everyone is sitting and no one is going away if you are still eating. When we have Christmas or Easter, we can eat for three hours, we like talking, and no one goes away.

Me: Now about your host families?

Mara: I am very happy about my host family and from the first moment I felt myself like a part of the family, I know that I always can  talk with my sisters and my mum, they try to listen to me, understand me, help me  in any problem. They always try to make me a member of the family, I don`t have special rules. They are just my family, not a host family, just my dear family.

Emily: For me it is the same, because my family always helped me with all difficulties I had. Maybe in the first moment it was hard to us to understand each other but now all is good, we help and respect each other. In addition, my sister, all ask me “why do you call her your sister?”  Yes, I call because she is really my sister now and that I think is the main relationship I had there – with my sister. We have real special relationships; we just can talk about all. I love my family so much. In addition, I have very good relationships with my grandparents, I really love them and they really love me and my grandma always says, “We love Emily, she is a part of our family!’’

In conclusion, I just want to say that these AFS students are the special part of our school, of their classes and they are awesome and good people! I just want to wish them good luck here and in their countries! We really had time to love them.

Thank you for the interview, girls.

 Kristina Filatova ,  Form 9 b

Kā dzīvo itāļi Krāslavā

Ceturtdien, 28. februārī, tikos ar divām apmaiņas skolniecēm no Itālijas Maru un Emili, kuras uz gadu ir atbraukušas mācīties “Varavīksnes” vidusskolā Krāslavā, lai iepazītu pilnīgi jaunu kultūru un mentalitāti. Es meitenēm uzdevu jautājumus par viņu dzīvi Itālijā un Latvijā:

Ko jūs domājat par “Varavīksnes” vidusskolu un saviem jaunajiem klasesbiedriem?

Mara: es domāju, ka šī skola ir atvērta jaunai pieredzei apmaiņas studentiem, lai iepazītos ar citām kultūrām, kas ir ļoti svarīgi. Es šeit jūtos ērti. Klasesbiedru vidū jūtos, ka daļa no viņu klases, viņi cenšas padarīt manu atrašanos šeit iespējami labāku, bieži uzdod jautājumus par manu valsti. Ar viņiem ir viegli justies ērti.

Emili: Man arī. Šajā skolā mācos apmēram trīs mēnešus ( Emili uz “Varavīksnes” vidusskolu atnāca no Krāslavas Valsts ģimnāzijas - aut. piez.), šeit visi pret mani labi izturas, visi izturas tā, it kā es būtu daļa no viņu klases jau ilgu laiku. Viņi joko ar mani, sarunājas, man tas patīk. Ikviens skolotājs izturas laipni pret mums un cenšas izdarīt tā, lai mēs justos ērti. Tas ir ļoti patīkami.

Kādi ir jūsu mīļākie priekšmeti? Vai jums patīk mācības Latvijā?

Mara: Interesanti, ka Itālijā man vispār nepatika matemātika, es to nevarēju ciest, bet šeit Latvijā, man patīk šis priekšmets, lai cik dīvaini tas nebūtu. Itālijā man vienmēr patika klasiskie humanitārie priekšmeti, itāļu, grieķu, latīņu valoda, taču pašlaik man matemātika patīk pat vairāk. Ir svarīgi saprast, ka skola Itālijā un skola Latvijā - tas ir pavisam dažādas lietas.

Emili: Man šeit ļoti patīk fizika, Itālijā tā man nepatika. Taču šeit ir lielisks skolotājs, kurš vienmēr palīdzēs, ja vien ir vēlme mācīties šo priekšmetu. Vēl man ļoti patīk krievu valoda. Es mācos 11. klasē, mēs mācāmies arī krievu literatūru, līdz ar to tuvāk iepazīstam krievu kultūru. Tāpēc es arī šurp atbraucu.

Kādi ir nākotnes plāni? Ar kādu profesiju vēlaties saistīt savu dzīvi?

Mara: Es vienmēr esmu sapņojusi strādāt izdevniecībā, taču šajā jomā ir grūti atrast darbu, tāpēc izvēlējos valodas. Vēlos studēt universitātē, pēc tam ceru atrast darbu, kas man patiktu.

Emili: Man viss ir daudz sarežģītāk, jo vienīgais ko patiešām vēlētos savā dzīvē - dziedāt. Taču tas ir tikai sapnis. Cenšos to pārvērst realitātē, taču tas ir visai sarežģīti. Kas attiecas uz universitāti - plānoju studēt tieslietas.

Kā jums sokas ar valodu apguvi? Mācaties krievu vai latviešu valodu, un kādi panākumi?

Mara: Pašlaik es apgūstu krievu valodu, jo mācīties vienlaicīgi latviešu un krievu valodu man būtu sarežģīti. Patiesībā biju domājusi, ka mācīties krievu valodu būs grūtāk. Protams, tas ir smagi, jo mums ir dažāds alfabēts un dažas skaņas es nevaru pat izrunāt, kas attiecas uz gramatiku, tad pamazām sāku to izprast. dažreiz pat atrodu vārdus, kas ir līdzīgi itāļu valodā un tas ir lieliski. Jebkurā gadījumā viss ir iespējams.

Emili: Kad es atrados iepriekšējā skolā, es mācījos latviešu valodu, bet man nepatika. Tagad es mācos krievu valodu un esmu laimīga. īstenībā, tā ir lietderīga valoda, tāpēc, ka Itālijā, ja zini krievu valodu, ir iespējas atrast daudz vairāk profesiju. Ļoti liela pasaules daļa runā šajā valodā un ir lieliski to zināt.

Ko jūs domājat par Latvijas iedzīvotājiem? Kādi viņi ir, ar ko atšķiras no itāļiem?

Mara: Salīdzinot latviešus ar itāļiem, varu teikt, ka jūs esat daudz klusāki un kautrīgāki. Jūs vienmēr bijāt atsaucīgi un labestīgi pret mums, taču mēs - itāļi esam daudz aktīvāki, emocionālāki, mums ir ļoti svarīgs tiešais kontakts - mēs gribam apskaut, skaļi runājam, kad jūs tajā laikā stāvat maliņā, lēni kustaties, klusi un pārdomāti runājat, un no pirmā skatiena var likties, ka esat auksti un bargi ļaudis, kaut gan viss izrādās citādāk, kad jūs iepazīstam tuvāk.

Emili: Ģimnāzijā pret mani izturējās diezgan atturīgi, taču šeit viss ir citādāk. Piemēram, kad man bija dzimšanas diena, klasesbiedri dāvināja man dāvanas, apskāva un sirsnīgi sveica. Man tas bija ļoti negaidīti un patīkami. Tas parāda, ka Latvijā cilvēki arī ir dažādi, bet ir arī atšķirības. Piemēram, mēs Itālijā satiekoties, sabučojamies, apskaujamies, bet jūs vienkārši sakāt “Sveiki” un viss. Tas mums šķiet dīvaini.

Vai skumstat pēc Itālijas?

Mara: Protams, tā taču ir mūsu valsts, kur dzīvo mūsu ģimenes un draugi. Dažreiz skumstu arī pēc savas skolas, kur viss ir vienkārši un saprotami, jo šeit es visu nevaru saprast un tas ir smagi. Taču pašlaik es nedomāju par to, lai atgrieztos mājās, vienkārši esmu laimīga un gūstu prieku, ka atrodos šeit. Daudzi apmaiņas skolēni saka: “Ir palikuši tikai trīs mēneši un tad atgriezīsimies mājās, esmu laimīgs vai nē?”, bet es vienkārši zinu, ka kādu dienu atgriezīšos Itālijā un priecājos par tagadni šeit Latvijā.

Emili: Iespējams, es skumstu pēc saviem draugiem, pēc kopīgas laika pavadīšanas ar viņiem, taču visvairāk es skumstu pēc saules. SAULES. Man pietrūkst saules, jo, dzīvojot Itālijā, es vienmēr domāju, ka saule – tā ir norma., bet šeit es pastāvīgi jautāju: “Kur tad saule?” Un katru reizi, kad redzu to, man tie ir kā svētki. Tagad esmu laimīga, man ir izveidojusies sava Latvijas ikdiena, es zinu par lietām, kas man būtu jādara, starp citu, šeit es ieguvu jaunu vaļasprieku - skriešana un pastaigas gar ezeru. Laikam jutīšos dīvaini, atgriežoties Itālijā, pēc visa kas bija šeit. Vēl būs dīvaini, ka neredzēšu Maru katru dienu Itālijā, jo šeit mēs jau paguvām sadraudzēties, bet Itālijā mēs dzīvojat pavisam dažādās vietās - es Romā, viņa Potencē.

Ko varat pastāstīt par dzīvi Itālijā? Par skolu, draugiem, ikdienu…

Mara: Itālijā mana skola ir līdzīga jūsējai. Es nedzīvoju pilsētā, tāpēc katru dienu jābrauc ar autobusu, un tas nogurdina. Dažreiz ceļā turp un atpakaļ paiet stunda. Pilsētā man arī ir draugi un periodiski mēs kopā pavadām laiku. Tas ir lieliski. Mana galvenā aizraušanās - grāmatu lasīšana, taču šeit vispār nav grāmatu itāļu valodā, tāpēc man nākas lasīt telefonā, bet tas man nepatīk, skumstu pēc papīra formāta grāmatām. Iespējams, ka tā arī ir mana ikdiena. Vēl es skumstu pēc draugiem. Itālijā mēs bieži apmeklējam kafejnīcu, un tur pie kafijas vai tējas tases varam nosēdēt veselu stundu. Tajā pašā laikā jūs ātri maksājat un ejat projām, vai arī kopīgi ejat uz veikalu. Man tas šķiet dīvaini, bet tas ir normāli.

Emili: Itālijā jau desmit gadus es nodarbojos ar peldēšanu, taču pašlaik lielas slodzes dēļ baseinu apmeklēju reti. Mums tomēr nākas pielikt vairāk pūļu jaunajā skolā nekā Itālijā, kur mācības norisinājās mūsu dzimtajā valodā. Vēl Itālijā es ēdu daudz makaronu un picas, tas patiesi ir par mums. Mums Itālijā patīk pamieloties, dažādas pasēdēšanas pie galda un vēl kaut kas tāds. Itālijā es bieži braucu ar velosipēdu un sāku spēlēt ģitāru. Skola mums ir svarīga, mēs uztveram to kā darbu, turpretī jūs pret to izturaties daudz vienkāršāk. Kad mēs no skolas atnākam mājās, vecāki uzreiz jautā par atzīmēm, un ja tas ir 2 vai 5, mums tās ir jālabo un jāuztraucas, turpretī jūs vienkārši pateiksiet “2? Labi” un pasmiesieties, tajā laikā kad itāļu skolēns par to drīzāk raudātu. Pašlaik es nedaudz mainīju savus uzskatus, būdama Latvijā. Protams, skola ir svarīga, iespējams, svarīgāka nekā to uztverat jūs, bet ne tik svarīga, kā to pieņemts uzskatīt Itālijā. Šī doma man palīdzēja mazāk pārdzīvot šajā sakarā.

Kādas ir galvenās atšķirības un līdzības starp Itāliju un Latviju, un jūsu dzīvošanu šeit?

Mara: Galvenā atšķirība, protams, ir laika apstākļi. Es dzīvoju vietā, kur nav pārāk karsti, taču mums ir saule, gaisma un pēc tā es ļoti ilgojos. Es dzīvoju laukos un pie mums, tāpat kā šeit ir skaista daba. Ēdiens arī ļoti atšķiras, lai gan ir ļoti garšīgs. Jūs šeit ēdat veselīgāku ēdienu - augļus, dārzeņus, zupas, bet Itālijā vairāk garšo sāļš un taukains ēdiens, kā fastfood un daudz kas cits. Jūs esat malači.

Emili: Es dzīvoju lielā pilsētā, un redzēt dabu, tas man ir kaut kas jauns. Šejienes meži un ezeri ir lieliski, un man tas ir brīnums. Starp citu par ēdienu, visi, kas bijuši iepriekš Latvijā, man teica “Viņi ēd tikai kartupeļus un gaļu”, taču tā nemaz nav. Šeit visi ēd dažāda veida pankūkas. Jā, pankūkas! Vēl viena atšķirība starp Itāliju un Latviju ir tas, ka ēšanas laikā mēs pie galda pavadām daudz laika un neviens neceļas no galda, visi runājam par dzīvi, kā aizritējusi diena. Ziemassvētkos un Lieldienās mēs pie galda pavadām trīs un vairāk stundas, runājam un ēdam. Jūs vienkārši paēdat, aiznesat šķīvi un aizejat, mums tas šķiet dīvaini.

Kā ir ar jūsu brīvprātīgajām ģimenēm, kuras jūs uzņēma? Kā jūtaties kopā ar viņiem?

Mara: Man ļoti paveicās ar manu brīvprātīgo ģimeni, kopš paša sākuma sajutos kā viņu ģimenes daļa, es zinu, ka varu vienmēr parunāties ar māsām un mammu, viņas cenšas mani sadzirdēt un saprast, palīdzēt man it visā, risināt manas problēmas. Es patiesi jūtos kā viņu ģimenes loceklis, dzīvojot pēc viņu noteikumiem. Viņi nav brīvprātīgo ģimene, man viņi ir vienkārši mana ģimene.

Emili: Mana brīvprātīgo ģimene man vienmēr palīdzēja sarežģītos brīžos Latvijā. Iespējams, ka mēs ne uzreiz sapratām viens otru, bet pašlaik viss ir lieliski. Mēs palīdzam un cienām viens otru. Man dažreiz jautā, kāpēc es savu šejienes māsu saucu vienkārši par māsu, bet viņa patiesi ir kā mana īstā māsa, jo mēs varam runāt par visu, un es ļoti mīlu savu šejienes ģimeni. Man ir ļoti sirsnīgas attiecības ar manu šejienes vecmāmiņu un vectētiņu, viņi bieži saka, ka ļoti mīl mani un ka esmu kļuvusi par viņu ģimenes daļu. Man tas ir ļoti svarīgi.

Noslēgumā gribas uzsvērt, ka Mara un Emili patiešām ir kļuvušas par īpašu un svarīgu mūsu skolas daļu, savas klases daļu, un tas ir lieliski. Viņas ir brīnišķīgi cilvēki, un tā ir lieliska pieredze mums, iepazīties un mācīties kopā ar viņām, palīdzot viens otram.  Es sirsnīgi novēlu viņām veiksmi gan šeit, gan viņu saulainajā Itālijā! Liels paldies par tikšanos!

Kristīne FILATOVA,

Krāslavas “Varavīksnes” vidusskolas 9. b klases skolniece