Jaunumi‎ > ‎Ziņas‎ > ‎

Stunda zem klajas debess: vēsture “ārpus” mācību grāmatas

Publicēja 2017. gada 31. marts 02:25Varaviksne Skola
   1949. gada 25. marts – viena no mūsu valsts vēstures traģiskākajām dienām. Protams, Latvijas vēstures mācību programmā šim datumam veltītas stundas 6., 9. un 12. klasē. Šķiet – pilnīgi pietiekami, lai zinātu ne tikai faktisko materiālu, bet arī izveidotu personīgo viedokli par deportāciju otro vilni, par tā cēloņiem, sekām... Bet bieži mūsdienu skolēni Latvijas vēstures XX gadsimta traģiskos notikumus uztver tikpat vēsi un bez emocijām kā notikumus XII gadsimtā… Tam ir daudz iemeslu: gan informācijas pārpilnība, gan mūsdienu izglītības sistēmas trakais ritms, gan īpaša attieksme pret sociālo zinātņu priekšmetiem… Uzskaitījumu var turpināt. Bet patriotiskajā audzināšanā pats svarīgākais – piederības sajūta savai valstij, tās pagātnei, tagadnei un nākotnei.
   Ar tagadni problēmas nerodas, taču ar nākotni… Diemžēl šeit skola nav visspēcīga. Ko tur slēpt, daudzi saista savu nākotni ar veiksmīgākajām Eiropas valstīm, naivi ticot, ka “sveša” laime var kļūt par “savējo”. Bet pats galvenais – tā ir vēsture, pagātne…
   24. martā Krāslavas Varavīksnes vidusskolas 7.b klases skolēni ar klases audzinātāju Irēnu Gončarovu pēc stundām devās neparastā ekskursijā. Klase apmeklēja Krāslavas dzelzceļa staciju. Šeit apmeklētājus sagaidīja skolas absolvente, pašlaik Latvijas dzelzceļa darbiniece Ilona Berga. Viņa pastāstīja par stacijas darbu, dežuranta funkcijām un par dzelzceļa transportu vispār. Pēc tam ekskursanti “sagaidīja” un “pavadīja” kravas vilcienu no Baltkrievijas. Un pēc tam… ekskursanti ieraudzīja pamestu kravas vilcienu, kurš sastāvēja no tukšiem vagoniem, daudzi no tiem tik ļoti atgādināja vagonus, kuros uz Sibīriju izveda nevainīgus cilvēkus…
   Izdevība apspriest redzēto radās pēc tam, kad ekskursanti uzmanīgi izlasīja uzrakstu uz akmens pieminekļa, kurš uzcelts to piemiņai, kurus liktenis nesaudzēja 1949. gada 25. martā... Izrādījās, ka uzraksta saturs spēj radīt pavisam ne vienkāršus jautājumus… Protams, stundu par tā laika notikumiem varēja pavadīt klasē, izmantojot foto un video materiālus, iesaistot mūsdienīgu tehniku… Bet sarunu vietā, kur sākās tā pussimta „ienaidnieku un apšaubāmu elementu” ciešanas, kuri tika deportēti no mūsu pilsētas un tās apkārtnes, skolēni neapšaubāmi atcerēsies labāk...
   Stunda zem klajas debess beidzās ar svecīšu iedegšanu un ziedu nolikšanu uz akmens pieminekļa. Skolēni klusēja, “sagremojot” dzirdēto stāstu... Sarežģītais un iepriekš nesaprotamais vārds “deportācija” tagad bija skaidrs, biedējošs un traģisks... Tas pārstāja būt tikai kā vārds no mācību grāmatas. Un tas ir galvenais.

Andrejs Jakubovskis
Comments