Jaunumi‎ > ‎Ziņas‎ > ‎

VARAVĪKSNES VIDUSSKOLAS AUDZĒKNEI - OTRĀ VIETA LATVIJAS LĪMEŅA ESEJU KONKURSĀ

Publicēja 2019. gada 21. janv. 23:40Varaviksne Skola
 
 Krievu kultūras un izglītības svētku „Tatjaņin deņ” („Tatjanas diena”) ietvaros Latvijas krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija (LAŠOR) ik gadu rīko dažādus konkursus.
   Pagājušajā gadā Krāslavas Varavīksnes vidusskolas audzēkne Kristīnа Filatova piedalījās pētniecisko darbu konkursā. Viņas darbs bija veltīts dzimtas relikvijai – svētbildei, ko ģimene spēja saglabāt pat no ugunsgrēka, un tagad tā tiek nodota no paaudzes paaudzē. Ar savu pētījumu Kristīna izcīnīja otro vietu.
   Šogad Kristīna piedalījās LAŠOR organizētajā literāro darbu konkursā „Man ir 20 gadu”, iesniedzot eseju par tēmu „Es baidos kļūt līdzīgs pieaugušajiem, kas interesējas tikai par skaitļiem” (Antuāns de Sent-Ekziperī). Žūrija augstu novērtēja krāslavietes darbu – Kristīna Filatova atkal izcīnīja otro vietu.
   Izvēloties no konkursa organizatoru piedāvātajām tēmām citātu no pasakas „Mazais princis”, Kristīna uzrakstīja pārdomu darbu par to, kā bērns kļūst par pieaugušo un par pieaugušā cilvēka īpašībām.
   „Manam darbam ir raksturīga diezgan pesimistiska noskaņa,” pastāstīja Kristīne. „Tajā es izvērtēju trūkumus, kas, pēc manām domām, piemīt tiem, kas kļūst pieauguši. Viņi vienmēr cenšas sevi kontrolēt, un tāpēc pasaulē rodas daudz problēmu.”
   Kā piemēru Kristīna minēja mākslinieku Marku Rotko, kurš teicis, ka glezno kā bērns, redzot krāsas, nevis skaldnes vai robežas. Ja cilvēks kopš bērnības visu mūžu saglabātu šo spēju – redzēt krāsas, nevis asus stūrus, tad, pēc Kristīnas domām, pasaulē būtu mazāk karu un traģēdiju.
   „Kristīna ir radoša meitene, kas labi raksta,“ uzsvēra krievu valodas un literatūras skolotāja Romualda Jermaka. „Es vienmēr gaidu viņas sacerējumus, radošos darbus un lasu tos ar interesi. Gan rakstu darbi, gan monologi Kristīnei vienmēr ir pārdomāti, argumentēti, ar piemēriem, bet galvenais – tie vienmēr ir dziļi izjusti, tādi, kas nāk no sirds.”
   Grāmatas pavada Kristīnu jau no pašas bērnības. Mīlestību pret grāmatām atbalstīja māmiņa, viņa kopā ar meitu labprāt devās uz bibliotēku un grāmatnīcu, ģimenē ir plaša mājas bibliotēka. Meitene uzskata, ka, iespējams, savu talantu, kas saistīts ar rakstītprasmi, iemantojusi no mammas, kurai arī ļoti patīk rakstīt un ilgu laiku viņa bija viena no žurnāla „Lilit” autoriem. Nākotnē Kristīne plāno iegūt humanitāro izglītību, taču savu specializāciju vēl nav izvēlējusies.
   Kristīna uzskata, ka šādi konkursi atstāj dziļas pēdas cilvēka sirdī: „Apbalvošanas ceremonija norisinājās Rīgā, Maskavas namā, kur valdīja īpaša atmosfēra. Tika lasīti fragmenti no konkursantu darbiem, un varēja dzirdēt, par ko un kā rakstīja mani vienaudži. Mājās es atgriezos iedvesmota. Ja radošais darbs ir atzinīgi novērtēts valsts līmenī – tas ir kā spēcīgs jaunrades enerģijas lādiņš un milzīga motivācija turpināt rakstīt.”
   Savas esejas pēdējā rindkopā Kristīna uzrakstīja: „Es baidos nodzīvot savu mūžu, kas tikai sācies, veltīgi. Es mīlu pieaugušos, taču nevēlos dzīvot ciparu pasaulē. Es vienkārši gribētu, lai viņi biežāk ieklausītos bērnos, es gribētu, lai viņi atvērtu savas robežas un atļautu savam iekšējam bērnam pamosties un veidot citādāku mūsu vēsturi. Mēs varētu izvairīties no kariem, tāpēc ka bērni nestrīdas par teritoriju, bērni zina, ka mums nekas nepieder. Mēs esam ciemiņi uz šīs planētas, un es negribu nodzīvot savu mūžu starp robežām un ilūzijām, es gribu padarīt pasauli labāku.”

Elvīra Škutāne, autores foto
Comments